Ukraiņu mammas Jūlijas Māmiņdiena Latvijā – dvīņu bučas, “Sprīdītis” un īpašie sveicieni no Vīnes

Jūlijas un Viktora ģimene ir no Kijivas, un svētdienas, 12. maija, rītā Māmiņdienas bučas sieviete saņēma no savām desmitgadīgajām dvīnēm Aļonas un Poļinas. Vecākā meita Olga jau sasniegusi pilngadību un nu mācās un strādā Austrijas galvaspilsētā Vīnē, tāpēc no viņas saņemti virtuāli sveicieni. Te, Ādažos, kur ģimene radusi savu pagaidu mājvietu, dzīvo arī Viktora mamma Ludmila, kurai nesen nosvinēta 86. dzimšanas diena. Jūlija priecājas, ka vīra mamma atkal ir kopā ar viņiem, jo 2022. gada vasarā, pēc pāris Latvijā nodzīvotiem mēnešiem, sieviete, nevienam neko nesakot, devusies uz Rīgas Centrālo staciju, nopirkusi vilciena biļeti līdz Kijivai un aizbraukusi. Mājās. Tomēr jau rudenī viņa bija spiesta braukt atpakaļ uz Latviju pie savējiem – karadarbība bija tik intensīva, ka nemitīgi būtu vajadzējis dzīvot par patvertni pielāgotajā pagrabā. Tik šaurā un cilvēkiem pārpildītā telpā, ka tā dēļ vien daudzi turienieši pieņēmuši lēmumu bēgt pāri savas valsts robežām. Arī Jūlijas un Viktora ģimene.

“Mums paveicās…”

“Bija grūti noticēt, ka tas viss notiek un notiks ilgstoši. Mums ir paveicies, jo izbraukšanas laikā visas trīs meitenes bija nepilngadīgas, tāpēc arī mans vīrs varēja šķērsot robežu, lai gan līdz pēdējam brīdim nebijām pārliecināti, vai tas izdosies. Likumus mainīja pa stundām, taču viss izdevās, lai gan izkļūšana no valsts bija ilga. Braucām pa to pašu šoseju, pa kuru Krievijas karaspēks devās Kijivas virzienā. Redzējām kara tehniku, dzirdējām sprādzienus, kas īpaši biedēja bērnus, bet mums tiešām ir paveicies, jo daudziem cilvēkiem ir tik traģiski stāsti, mēs viņiem ļoti jūtam līdzi,” saka Jūlija, paužot pateicību par Latvijas sniegto atbalstu Ukrainai. Sirsnīgā uzņemšana, atbalsts ikvienā institūcijā, kur vajadzējis vērsties, sniedzis neizmērojamu mīlestības sajūtu. 

Savas pagaidu mājas ģimene radusi Ādažos, jo te, Kadagā, mitinās Viktora radi, kuri plašo saimi uzņēmuši, sagaidot viņus jau pie Polijas robežas un pēc tam vairākus mēnešus dodot mājas. “Mēs jau neplānojām te palikt ilgstoši. Domājām, ka vasaras beigās atgriezīsimies mājās. Sākoties karam, Ukrainā izsludināja kara brīvdienas skolās, taču visi plānoja vēlākais rudenī atsākt mācības,” atklāj Jūlija. 

Gāja laiks un tapa skaidrs, ka pagaidām cerētā atgriešanās pierastajā ikdienā Ukrainā neizdosies. Īpaši tāpēc, ka ģimenes mājoklis atrodas blakus lidostai, Kara akadēmijai un arī policijas skolai... 2022. gada 26. februārī pirmā raķete lidoja tieši virs viņu mājas. Tā piezemējās kādā citā, netālu esošā daudzstāvu namā... 

“Domāju, ka tik drīz šis karš nebeigsies, ka tas no augstas intensitātes pāries uz zemas intensitātes fāzi,” spriež Jūlija.

Latviešu un ukraiņu skolā, un vēl jaunsardzē

Saprotot, ka tuvākajā laikā par savām mājām vajadzēs saukt Latviju, Jūlija un Viktors noīrēja paši savu dzīvokli Ādažos, bet Viktora mammai atsevišķu vienistabas dzīvoklīti netālu no meiteņu skolas, lai bērni starplaikā starp stundām Ādažu sākumskolā un nodarbībām Mūzikas un mākslas skolā skolā, kur abas ir Ģitārklases audzēknes, varētu apciemot vecmāmiņu un paēst siltas pusdienas.  

Arī vecākā meita mācījusies Ādažu vidusskolā, un, tā kā Olgai labi padodas valodas, viņa aši vien apguvusi latviešu valodu, bet vajadzības gadījumā pārgājusi uz angļu valodu, ko sapratuši gan klasesbiedri, gan pedagogi. Jūlija priecājas, ka meitenes uzreiz uzsākušas mācības latviešu plūsmas klasēs, un patiesībā ir pārsteigta, ka Latvijā joprojām notiek diskusijas par mācību vielas apguvi krievu valodā: “Ukrainā šis jautājums tika atrisināts vienkārši un ātri – uzreiz pēc kara sākuma likvidēja jebkādas nodarbības krievu valodā. Viss notiek valsts valodā – ukrainiski, un punkts!” 

Jūlija atceras, ka tad, kad meitenes sākušas iet latviešu skolā, viena no dvīņu meitenēm teikusi: “Mamma, man tā patīk latviešu valodas stundas. Es sēžu un neko nesaprotu, bet man tā patīk.” (Smejas) Jūlijas ģimene velta atzinīgus vārdus Ādažu skolas pedagogiem, kuri ar sirdssiltumu uzņēmuši Ukrainas bērnus un radījuši sirsnīgu atmosfēru klasē, kā arī veltījuši savu laiku, lai pēc mācību stundām palīdzētu tikt galā ar vēl nesaprotamām lietām, īpaši latviešu valodu. 

“Domāju, ka mūsu mazajām meitenēm bija vieglāk, jo viņas ir divas. Lai arī sākumā meitenes neko nesaprata, emocionāli viņas jutās labi, labprāt gāja uz skolu,” atminas viņu mamma. 

Meitenes gan joprojām mācās arī Ukraiņu skolā, tālmācībā. Tas tāpēc, lai pēc atgriešanās dzimtenē viņām nevajadzētu katrā priekšmetā kārtot tādu kā eksāmenu, kas būs jādara visiem tiem skolēniem, kuri mācību vielu nebūs apguvuši Ukrainas izglītības sistēmā. “Sanāk liela slodze – pa dienu ir mācības Ādažu sākumskolā, no rudens tā jau būs vidusskola, jo meitenes ies 5. klasē, tad ir nodarbības Ādažu Mūzikas un mākslas skolā un vakarā vēl mācības Ukrainas tālmācības skolā,” uzskaita dvīnīšu mamma, piebilstot, ka daždien meitenēm vēl ir attālinātās nodarbības ar savu ukraiņu klavierskolotāju un vēl abas iesaistījušās jaunsardzē.

Zobārste un arhitekts

Nesen Ukrainā pieņemtais likums par savu pilsoņu iesaukšanu dienestā, lai kur viņi dzīvotu, uztrauc arī Jūlijas ģimeni. Lai gan Viktors no valsts izceļoja likumīgi, kā nepilngadīgu trīs bērnu tēvs, viņa vecums ļauj vīrieti iesaukt armijā. “Ja tā notiks, nezinu, kā mēs dzīvosim. Tagad varam daudz palīdzēt Ukrainā palikušajiem un arī paši dzīvot par nopelnīto naudu, taču, ja Viktoram būs jāaizbrauc, neredzu iespēju, kā es varētu viena uzturēt ģimeni, nomaksāt īri utt.,” bažījas sieviete. 

Jūlija ir zobārste, bet Viktors arhitekts, un, tikai saliekot kopā abu algas, ģimene tiek galā gan ar visiem rēķiniem, gan arī vēl sūta palīdzību savējiem dzimtenē. Tur palikuši viņu mazākie mīļdzīvnieki – zivis, kāmīši un putni. Uz Latviju līdzi atceļojis vien kaķis, bet par mājās palicējiem rūpējas kaimiņi, kuriem atstātas dzīvokļa atslēgas. Visus komunālos maksājumus par Ukrainas dzīvokli tagad veic kaimiņu lielie bērni, kuri bija spiesti meklēt patvērumu vēl intensīvākās karadarbības dēļ viņu rajonā. 

Jūlija atklāj, ka viņu ģimenei bijis vieglāk izbraukt no valsts arī tāpēc, ka nebija piesaistes kādām darbavietām. Zobārstniecības klīniku, kur sieviete strādāja, sākoties karam, uzreiz slēdza, bet Viktors kā arhitekts darbojās dažādos projektos.  
“Ja mēs tagad atgrieztos mājās, visu vajadzētu sākt no nulles, tikai dzīvoklis mums jau ir,” saka Jūlija un vēlreiz uzsver, cik ļoti mīlēti viņi jutušies te, Latvijā, jau uzreiz pēc ierašanās: “Vīra radi dzīvo Kadagā, blakus militārajai bāzei. Kad ieradāmies Latvijā, poligonā notika intensīvas mācības, taču radiniece uzreiz teica, ka mums jāmaina sava domāšana un šie dārdi jāuztver kā aizsardzība nevis apdraudējums. Man bija ļoti traucēts miegs, taču tuvinieku rūpes un mazliet medikamentu sākumā ļoti palīdzēja to sakārtot. 
Tāpat mēs atbraucām bez nekā, jo nedomājām, ka tiksim pāri robežai. 

Ja neizdotos, mēs atgrieztos, bet izdevās, taču mums līdzi nebija daudz mantu, jo mašīna ir maza, mūsu daudz. Paņēmām tikai dokumentus, vienas meitas plīša lācīšus, kaķi un to, kas mugurā. Bērniem teicu, ka aizbraucam uz divām nedēļām, lai gan sapratu, ka vajadzēs palikt nedaudz ilgāk. 
Bija vēl ziema, auksts, taču ādažnieki mums atnesa gan siltās drēbes, gan visu pārējo, ko vajadzēja.” (Jūlija raud)

Atbalsts viena otrai

Neskatoties uz lielo atbalstu, emocionāli pirmais pusgads bijis dikti grūts, īpaši tāpēc, ka “ar vienu kāju bijām te, ar otru tur, Ukrainā. Ar sirdi joprojām esam Kijivā. Savās mājās”. 
Jūlijas atmiņas aizklīst savu dvīņu meiteņu bērnībā, kad abas līdz apmēram četru mēnešu vecumam pat naktī nav ļāvušas vecākiem ne acu aizvērt. Un arī vēlāk, līdz gada vecumam, gājis gana raibi – kamēr viena māsiņa izdomājusi nosnausties, tikmēr otra gribējusi dzīvoties, un tad otrādi – gulēt gājusi aktīvā meitenes, bet otra modusies, lai ēstu, spēlētos utt. 
“Pēc gada vecuma man izdevās saregulēt viņu dienas režīmu un abas vienā laikā gulēja, spēlējās, ēda. Pastaigās gan gājām uz norobežotu laukumiņu, jo citādi, kamēr viena skrēja uz vienu pusi, otra jau devās pretējā virzienā, un man vajadzēja paspēt abas saķert. Vasarā netālu no Kijivas īrējām nelielu māju ar dārzu, kur bērni varēja brīvi dzīvoties,” stāsta Jūlija, piebilstot, ka dvīņu meitenes viena otrai ļoti palīdz un papildina – viena ir komunikabla, viegli un ātri saprotas ar cilvēkiem, kamēr otrai labāk padodas mācības. “Viņas visu dara kopā, lai gan ir ļoti dažādas. Taču meitenes nekad nav vientuļas, un viņām noteikti ir vieglāk šo visu pārdzīvot tikai tāpēc, ka viņas ir divas,” pārliecināta ir Jūlija. 

Viņa priecājas, ka šogad abas mazās meitas piedalās klases izrādē “Sprīdītis”, kas bijis kā daļa no Māmiņdienas svinību programmas. Arī Ukrainā ir šādi svētki mammām, tāpat kā Tēvu diena, taču, kā saka Jūlija, svinības nav tik plašas. Vienā gadā Viktors gan ticis pie rozā krekliņa ar uzrakstu – Meitu tētis. “Viņš ar lepnumu to valkāja,” piebilst sieviete. 

Diemžēl savu mammu Jūlija nesveica svētkos, lai gan būtu gribējusi. Pie vainas ir tas pats karš. Jūlijas mamma ir krieviete, tētis ukrainis. Abi jau sen kā šķīrušais un kopš 2000. gadu sākuma dzīvo Krievijā, tāpat kā Jūlijas brālis ar savu ģimeni. Sākoties karam, Jūlija līdz sirds dziļumiem bija spiesta apjaust, cik ļoti viņas mīļos cilvēkus ietekmējusi Krievijā valdošā propaganda. Par spīti tam, ka viņi pieder pie tā sauktās inteliģences. 
“Mana mamma ir ārste, strādā lielas Maskavas slimnīcas klīnikā. Esmu pārtraukusi attiecības ar viņu, jo mamma redz un dzird tikai tos faktus, kurus pienes Krievija, viņa nepieņem citu patiesību. 

Viņa cer, ka tomēr izdosies atjaunot saikni ar mammu. Kaut kad. 

Arī viņas tētis un brālis joprojām dzīvo Maskavā, taču abi līdzpārdzīvo notiekošo.

Bērnība Tartu

Augstprātīgs imperiālisma šovinisms – šādi Jūlija apzīmē to savu radu rīcību, kuri tā arī neapguva valsts valodu, kurā dzīvoja. Viņas mamma ukrainiski nerunāja vispār, lai gan daudzus gadus šo valsti sauca par savām mājām un tur uzaudzināja savus bērnus. Un arī Jūlijas vecmāmiņa, mammas mamma, sazinājās tikai krievu valodā. Par spīti tam, ka 30 gadus dzīvoja Igaunijā un pat strādāja skolā. 

Jā, pateicoties vecvecākiem, Baltijas valstis Jūlijai nav svešas. Viņas vectētiņš bijis lidotājs, pilotējis kravas lidmašīnas, un tāpēc kādu brīdi dzīvoja Lietuvā, līdz nobāzējās Igaunijā, Tartu. Vectēvs ātri vien apguvis igauņu valodu, vecmamma ne. 

“Bērnībā mēs ar brāli braukājām uz Tartu pie vecvecākiem, tāpēc drīz pēc ierašanās Latvijā es turp aizbraucu ar savu vecāko meitu. Apskatīju vecvecāku māju, skolu, kur kādu brīdi mācījos. Man ļoti patīk šī pilsēta, jo ar to man saistās skaistas bērnības atmiņas,” pauž sieviete, piebilstot, ka arī saviem bērniem vēlas radīt iespējami skaistāku, sirsnīgāku bērnību, lai pieaugušā vecumā šīs atmiņas sildītu, nevis biedētu. 

Jūlijas un Viktora ģimenē katrs savas dienas gaitas, piedzīvotās veiksmes un neveiksmes pārrunā pie kopīga vakariņu galda, bet atpūtas brīžos viņi iecienījuši kopīgu filmu vai garās multfilmas skatīšanos. Arī ikvakara priekšā lasīšana meitenēm joprojām ir neaizvietojams rituāls, un vēl viņiem patīk doties pārgājienos pie dabas, bet viena no dvīņu meitenēm kopā ar tēti arī makšķerē. 
“Mums patīk Latvija, Ādaži, te blakus ir jūra, tik skaista daba. Tā dziedē un palīdz arī emocionāli pavisam grūtos brīžos,” sarunas beigās saka Jūlija.